Vēstures cēloņsakarību meklējumos

 
Vai ievērojot cilvēka psihes konstitūcijas nemainīgos stūrakmeņus, pasaules vēsture zaudē haosa un nemitīgo nejaušību ērto iesaiņojumu?
 
Vai tas ir teritoriāli hierarhiskais pamatinstinkts – alkatības, patmīlības un statusa tieksmes nedziestošais motors, kura ietekmē savulaik noticis lēciens no naturālās saimniecības uz preču-naudas attiecībām (pārprodukcijas saglabāšanas un monetizācijas labad), un kopš tā brīža norisinājusies sākotnēji lēna un pakāpeniska, taču arvien straujāka kapitāla koncentrācija?
 
Vai laikā līdz pat nesenajai gadu tūkstošu mijai nav radušies priekšnoteikumi, kuri ļautu/liktu dzīvnieciskajam pamatinstinktam atslābt, tāpēc oligarhiskā lielkapitāla mērķis nemainīgi ir bijis un ir visaugstākais, kas sasniedzams planētas ietvaros – absolūta pasaules vara?
 
Vai dzīvniecisko instinktu antitēzes – Kristus mācības rašanās bija tikai veiksmīga nejaušība jebšu tomēr likumsakarīgi nobriedis „protesta balsojums” – humānās ētikas uzplaiksnījums? Vai tā ir tikusi reformācijas (talmudizācijas) ceļā padarīta lielkapitālam nekaitīga?

Vai demokrātijas visuresošā instalācija ir ļāvusi pazemināt lokalizētās, nacionālās varas rūpju loku no stratēģiskā uz taktisko vadības līmeni, atstājot stratēģisko vadību (izlaupīšanas tehnoloģiju pilnveidošanu) pārnacionālās, globālās oligarhijas rokās un padarot vietējās administratīvās varas vertikāli nekaitīgu, vāju un viegli ietekmējamu?

Vai mēs dzīvojam laikā, kad rodas priekšnoteikumi cilvēka psihes dziļo, teritoriāli hierarhisko instinktu iegrožošanai un, cik ironiski, pakāpeniskai reformācijai? Vai mēs uz šīs planētas beidzot esam iemācījušies saražot tik daudz, ka alkatība un varaskāre drīkstētu pamazām atkāpties un atmirt?

Bet vai pasaule joprojām atrodas to spēku varā, kuri veidojušies, ņēmušies spēkā un ieguvuši globālu kontroli ne desmit un pat ne simt gados, bet gan gadu tūkstošu gaitā? Vai ievērojot lopiskā genocīda un citu noziegumu masu, ko tie pēdējās tūkstošgadēs paveikuši savā ceļā, ir pamats cerēt uz miermīlīgu sadošanos rokās un socioekonomiskās paradigmas maigu evolūciju humānisma virzienā?
 
Vai gluži kā darbarīks, kuru iespējams pielietot kā produktīvi, tā destruktīvi, arī XXI gadsimta tehnoloģijas var tikt izmantotas kā cilvēces paēdināšanai, tā likvidācijai? Un vai šobrīd vispār pastāv spēks, kurš gan vēlētos, gan arī spētu nostāties pretī triljonāru klanu tīkla kvēlajam sapnim atbrīvoties no tiem piederošo planētu apsēdušajiem 7 miljardiem „lieko ēdāju”?

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

Subscribe to see this content.

This element is currently hidden.
1 venetia
0

Subtotal