Kur un kāpēc rodas tēls? Kur dzīvo dzejolis, kad tas vēl nav piedzimis? Tādi jautājumi dzirdēti daudzkārt, bet šaubos, vai atbilde vispār pastāv.
Jo arī pats dzejas radītājs ir neizprotama būtne, drīzāk parādība, kas neatbilst nekādām normām un pieskaitāma anomālijai vai brīnumam. Nepieskaitāmam brīnumam.
Mēs dzīvojam laikā, kurā brīnumi nenotiek, tikai atgadās retu reizi. Tik retu, ka ieraugot tīrradni smilšu sanesās, nespējam tam noticēt. Bet jānotic vien ir, jo burvestība notiek turpat acu priekšā. Un pēkšņi laiks pielīp pie zolēm un nenolobās, un ir jānes šis smagums kā notiesātam. Un zibeņi aiziet kā streļķi gar pamali, un tas viss acu priekšā kā Grosvalda un Kazāka gleznās. Un sirds top tīra un karsta kā jumta skārds, kuru svilina jūnijs, burzīdams naktis nākamās dienas iekuram. Un rīta pusē tumsa salien zārdos, un vēl, un vēl ierindās nāk virsū Ernesta uzburtie tēli, šaudami ar devītā kalibra vārdiem. Pēc tāda tēlu biezuma, pēc tāda frontālā uzbrukuma palikt dzīvam nav viegli, jo jāizdzīvo pavisam citā kosmosā, kur ceļa zīmju nav un par ceļvedi būt jāmācas pašam.
Ernesta dzejai piemīt fascinējoša īpašība atsaukt pie sevis atkal un atkal. Pārsteidz svaigu, oriģinālu tēlu blīvums, tie lielākoties organiski ieaužas dzejas audumā, tās formā, kura savukārt turas klasiskajos rāmjos, vienlaikus tiekdamās tos paplest, izļodzīt. Lai tad austrumvējš piepilda zēģeli un nes pie lasītājiem šo grāmatu!
Armands Melnalksnis
